RŪPES PAR SEVI – MANA, KĀ MAZĀ UZŅĒMUMA VADĪTĀJAS, PIEREDZE

Es pati biju nemitīgā skrējienā – uzturot mājokli, rūpējoties par ģimenes veselību, mēģinot plānot ģimenes svētku svinēšanu, motivējot skolniekus mācībām, izklaidējot un aprūpējot visus mājsēdē un nemitīgajās karantīnās, un papildus visam tam arī vadīt ģimenes uzņēmumu, kas prasa nemitīgu koncentrēšanos un neierobežotu darba laiku. Brīžiem šķita, ka diennaktī ir aizmirsuši ierēķināt tās dažas minūtes, kad varu mierīgi iemalkot iemīļoto tēju. Nekas jauns, vai ne?

Lai cik krāšņas un bezbēdīgas nebūtu sociālo tīklu bildes, es varu skaidri apgalvot, ka aiz laimīgām bildēm tik bieži slēpjas mežonīgs darbs, steiga, stress un pārpūle. Arī man jāatzīst, ka es par daudz grēkoju un, pirmkārt, pret sevi pašu. Esot uzņēmējai, pat brīvdienās ir tik grūti izmest no galvas visas rūpes, sākot no reklāmas kampaņām un fotosesijām līdz kļūdaini nodrukātām etiķetēm un izbeigušos skoču. Kad pasūtījumi ir daudz, tad šīs rūpes ir kā pozitīvs dopings, bet ir arī tukšāki posmi, kad nemiers grauž no visām pusēm un prāts jebkuru scenāriju pārvērš satraukumā un stresā.
Es biju nonākusi pamatīgā “vāveres ritenī”, nemitīgi skrienot, aprūpējot visu ģimeni (mēs esam 7 un kaķis) un eksperimentējot ar uzņēmuma aktivitātēm covid laikā un man jaunajā e-komercijas lauciņā. Nebija ilgi jāgaida, kad ķermenis deva pirmos signālus. Apzinīga un rūpīga sieviete, protams, šos signālus ignorē, un ne jau temperatūra un saukstēšanās mani apturēs… tikai biju piemirsusi, ka neesmu vairs studentu gados un vairākus gadus neesmu bijusi kārtīgā atvaļinājumā.
Neizmantotā iespēja pagulēt un parūpēties par sevi klauvēja pie durvīm vairākas reizes un tā arī palika nesadzirdēta. Tad, kārtīgi apvainojusies, tā transformējās sakāpinātā stresā un nopietnākās slimošanās vairākas reizes pēc kārtas, līdz ķermenis pats paņēma pauzi, nesaskaņojot to ar “augstāko vadību”, vairs nediskutējot par atelpu un kādu mirklīti sev.

Man pavisam nesen izdevās atrast savu ideālo retrītu jeb veidu kā restartēties un atgūt spēku – tie ir labo darbu projekti, kas ir saistīti ar dzīvnieku labturību. Ieliekot savu sirdi un rūpes dzīvnieku aizstāvībā, es vēlreiz un vēlreiz apstiprinu sev, ka tur gūstu lielāko gandarījumu un mieru. Pēc projekta #mēnesissprostā es jutos tik noderīga un tik vērtīgu darbu padarījusi, ka neviena kouča sesija nespētu manu pašvērtējumu saglābt labāk. Iespēja rīkoties man ļāva apjaust, ka es varu jebko, ja tam ticu un atvēlu savu laiku … un tas nav maz.
Sapratu arī to, ka laiks sev man ir rūpīgi jāplāno, tā nav tik pašsaprotama lieta, tāpēc apņēmos šogad uzskaitīt stundas, kuras varu būt tikai ar sevi. Mans mērķis ir 10 stundas nedēļā #rupejotiesparsevi, kad darīšu tikai to, kas mani uzlādē – grāmatas, joga, rokdarbi, kaut kā jauna mācīšanās, meditēšana, pateicību rakstīšana un skaistumkopšanas rituāli mājās.