Vai varam izglābt 500 000 lapsas un ūdeles gadā?
Mana bērnība bija cieši saistīta ar dzīvi laukos un padomju laiku izskaņā man vasarās bija jāstrādā lielajās lopu fermās. Toreiz klusībā sapņoju, ka kādā dienā es noteiktu atnākšu un izglābšu gan skumjās govis, gan bailīgos teliņus, gan omulīgos rukšus. Pieaugot mums bērnības sapņi bieži aizmirstas. Kad dzīvē jau biju guvusi dažādas pieredzes un daudz vairāk sākusi domāt par to, kādus darbus es daru un kā tie maina pasauli, tad bērnības sajūtas palīdzēja man pieņemt svarīgus lēmumus. Es izvēlējos aiziet sabiedrības izpratnē no komfortabla darba, lai uzsāktu savu uzņēmējdarbību. Mana galvenā motivācija bija darīt ko jēgpilnāku, rādīt piemēru bērniem un attīstīt biznesu tādā līmenī, lai varētu dažādos veidos atbalstīt aktivitātes, kas palīdzētu dzīvniekiem uzlabot dzīves apstākļus. Piepildīt tās mazās meitenes sapņus, tikai jau ar daudz pragmatiskāku pieeju.
Šī pasaule ir ļoti daudzslāņaina un sarežģīta ar dažādām tradīcijām un izpratnēm. Dzīvnieku un dzīvnieku valsts produktu izmantošana pārtikā un sadzīvē ir gadsimtiem iesakņojusies cilvēku apziņā, ikdienas rutīnā un ieradumos. Es ticu, ka izglītojot, skaidrojot un rādot piemēru arvien vairāk cilvēku laika gaitā izvēlēsies dzīvesveidu, kas nodara mazāk ciešanas dzīvniekiem un kaut nedaudz samazinās dzīvnieku valsts produktu patēriņu ikdienā. Šis ir lēns, sarežģīts, pretrunīgs un tāls ceļš. Taču ir nozares, kur, manuprāt, jārīkojas daudz straujāk un nekavējoties – bizness, kas tiek veidots tikai balstoties uz dzīvnieku ciešanām, lai apmierinātu cilvēku luksusa iegribas, nav mūsdienu pasaulei atbilstošs. Es runāju par kažokzvēru audzēšanu sprostos, lai šūtu kažokus un citus līdzīgus apģērbus.
Latvijā katru gadu vairāk kā 500 000 lapsu, ūdeļu un šinšilu tiek turētas sprostos, vardarbīgi pavairotas un apmēram pēc gada nogalinātas, lai izsolēs pārdotu to kažokus. Vienam kārtīgam kažokam vajag aptuveni 50 lapsas. 50 lapsas, kas ir savvaļas dzīvnieki, gadu pavada šaurībā, nedabīgos apstākļos, jūkot prātā, lai viena “dāma” varētu ar vērienu sevi izrādīt. Un šeit nav runas par cilvēku pabarošanu vai nenosalšanu – vairāk gan par modi, neiedziļināšanos, untumiem un egoismu. Savvaļas dzīvniekiem šī ir neiespējamā misija – Tu esi iesprostots un visi dabīgie procesi tiek pilnībā sakropļoti, ne lapsas var medīt un veidot ģimenes, ne ūdeles var nirt ūdeņos un dzīvot savās alās.
Šis ir jautājums, kas ir jārisina valsts un likumdošanas līmenī. Jau 16 Eiropas savienības valstīs šis neētiskais bizness ir aizliegts, dodot nozarei pārejas laiku vai izmaksājot kompensācijas.
Tādēļ arī Latvijas organizācija Dzīvnieku brīvība pie Saeimas ēkas novietoja sprostu, kur mēneša garumā 24/7 atradās kāds cilvēks – simbolizējot savvaļas dzīvnieku ciešanas un bezjēdzīgās mocības un atbalstot iniciatīvu #kažokādas pagātnē. Lai likums stātos spēkā, ir nepieciešami vairāki balsojumi, un es patiesi ceru, ka šī akcija palīdzēs gan deputātiem, gan apkārtējiem cilvēkiem izprast, cik būtiski ir sakārtot šo jautājumu un turpmāk nespīdzināt savvaļas dzīvniekus. Katra valsts, kas pievienojas aizliegumam, ir kā domino kauliņš, kas var iekustināt un iedvesmot citas valstis. Arī es pavadīju 2 dienas sprostā un izbaudīju šīs dienas no sirds – tas bija mans rudens retrīts.
Sēžot aiz režģiem aukstumā un vējā, es daudz skaudrāk apjautu skarbo situāciju un mani pārņēma divejādas sajūtas – skumjas un bezpalīdzība nomocīto dzīvnieku dēļ, taču no otras puses ticība, cerība un iekšējs spēks, ka es ar savu rīcību varu samazināt zvēru ciešanas un Latvija vairs nebūs to valstu vidū, kur tiek atļauts šāds novecojis, vardarbīgs bizness. Es sajutu sevī cīnītājas garu un novērtēju iespēju iestāties par savām vērtībām.
Šīs 2 dienas ļāva mazliet apstāties no straujā ikdienas skrējiena, apzināties, uz kurieni mēs ejam un ka tikai katra paša spēkos ir izvēle rīkoties vai noskatīties. Un es šoreiz izvēlējos rīkoties nevis tikai runāt par šo tēmu.
-> Paraksti petīciju par zvēraudzēšanas aizliegumu Latvijā – šobrīd jau ir 41552 paraksti;
-> Ietekmē deputātu balsojumu – uzraksti deputātiem vēstuli un pieprasi pārmaiņas.
Lai šādas iniciatīvas varētu ieviest, ir jāvelta daudz laika un enerģijas, kā arī ir nepieciešams finansējums, lai varētu sagatavot informāciju, aktivitātes un dokumentus. Ir patīkami apzināties, ka mūsu sabiedrībā ir organizācijas, kurās ētika un empātija ir svarīgas vērtības un darbs var balstīties uz cilvēku ticību, entuziasmu un ziedojumiem.
Arī es ticu un atbalstu – kampaņas laikā no katra Vegan Fox e-veikala pirkuma 10% novirzījām organizācijai Dzīvnieku brīvība, lai palīdzētu cīnīties par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanā. Jo ātrāk tās tiks pieņemtas, jo vairāk būs spēks un enerģija pievērsties citām aktivitātēm, lai atbalstītu dzīvnieku ciešanu mazināšanu un uzlabotu dzīvnieku dzīves apstākļus.
